Svētākie svētki – Ziemassvētki

Ziemassvētki ir gada gaidītākie svētki, tie raksturo mieru, saticību un mīlestību. Šie svētki tiek svinēti gan reliģiskā nozīmē, gan arī nereliģisku ticību vadīti. Arī reliģijas dalās, kāda ir lielākā Ziemassvētku nozīme viņu ticībā. Visizplatītākā pasaules reliģija ir kristietība, un šīs reliģijas piekritēji svin šo dienu ar īpašu mīlestību – mīlestību pret Jēzu Kristu, kurš piedzima šajā dienā.

Nav viena konkrēta datuma, kad ir dzimis Jēzus Kristus, tāpēc datumi mēdz atšķirties dažādās reliģijās. Vēstures laikā dienas, kad dzimis Jēzus Kristus, ir mainīgas. Ēģiptē 3. gadsimtā šī svētā diena bija 25. marts, Austrumu baznīca uzsvēra 28. martu, savukārt pirmie astronomi 6. gadsimtā, kas komētas nokrišanu Zemes tuvumā piesaistīja Betlēmes zvaigznei, lika atzīmēt 17. jūniju kā Kristus dzimšanu. Šobrīd kristiešiem, kā arī cilvēkiem, kas nav pievērsušies kādai konkrētai reliģijai, pieņemts Ziemassvētkus svinēt 25. un 26. decembrī. Pareizticīgie (kas arī ir kristieši) šos svētkus atzīmē janvāra pirmajā nedēļā, pēc svētā Jūlija kalendāra, 6. – 8. janvārī. Pirmie kristieši, kas sāka atzīmēt šos svētkus bija Romas katoļi. 274.gadā Romas imperators ieviesa svētku datumu tieši 25. decembrī, ko atzīmēja visa valsts. Sākotnēji tas gan bija par godu neuzvaramajam Saules dievam, taču vēlāk tika pārdēvēta kā Kristus dzimšanas diena. Šobrīd ļoti cieši ir savienojusies gan reliģijas piekritēju, gan pagānu Ziemassvētku svinēšana. Reliģiskie cilvēki vēl joprojām svin to par godu Dievam, taču pagāni mēdz pielūgt Zemes dievus un vadīties pēc senču parašām, jo, patiesībā, svētku eglītes nešana un pušķošana ir sena senču tradīcija, kas godina aizsaulē aizgājušos.

Ziemassvētku eglīte, pirmo reizi tika pušķota Latvijā, un ļoti strauji paraša aizgāja tieši Eiropas valstīs. Koku dekorēšana ir viens no pagānu rituālu galvenajiem elementiem. Kristieši šo parašu ir pārņēmuši tieši no pagānu rituāliem, arī savos godināšanas svētkos izrotājot egli, kas simbolizē mūžīgu dzīvību. Eglītē tiek iekarināti eņģeļu dekori, zvaigznes un sveces, kas rada mieru un ticību. Jebkura sveces liesma, kas tiek iededzināta Ziemassvētku laikā ir kā svētība Jēzum Kristum.

Nedēļa pirms Ziemassvētku vakara, tiek dēvēta par Adventes laiku. Tas ir kluss gaidīšanas laiks, kurā katru svētdienu vainagā katrā mājā tiek aizdegta svecīte. Adventes ir laiks, kad cilvēki logos iededz pēc iespējas vairāk gaismu – ar svecīšu vai spuldzīšu palīdzību. Reliģiski cilvēki to saista ar Bībeles rakstiem – pavadot visas klusās nedēļas gaismas ieskautiem, tie gaida lielo Gaismas dzimšanu. Četras svecītes tiek iestiprinātas Adventes vainagā, kas ir veidots no egļu zariem. Zaļās skujas un vainaga apaļā forma ir kā mūžības simbols. Kristieši uzskata, ka svecēm, kas ir ievietotas vainagā ir jābūt tieši violetā krāsā, jo tā raksturo cerības un ciešanas. Gaidot Ziemassvētku vakaru, katru svētdienu Baznīcās notiek īpaši tematiski dievkalpojumi.

Pašās Ziemassvētku dienās, Pirmajos un Otrajos Ziemassvētkos, reliģijas piekritēji dodas uz baznīcu, lai svinīgi noklausītos svētvakara dievkalpojumu. Baznīcas tiek īpaši dekorētas šiem svētkiem – viss tiek saistīts ar balto šķīstības krāsu. Īpaši tiek izceltas svētbildes ar Jēzus Kristus dzimšanas vietas attēlojumiem, Betlēmes kūtiņas ainām. Dievkalpojuma laikā tiek dziedātas dziesmas, kā “Klusa nakts, Svēta nakts”, “Jūs, bērniņi, nāciet” un citas, muzikālā ērģeļu pavadījumā. Dievkalpojuma beigās svinīgi tiek iededzinātas baltas svecītes, esot lielā un svētā brīža gaidīšanā. Šīs dienas ir, viennozīmīgi, visplašāk apmeklētākās dievkalpojumu dienas baznīcās.