Reliģija mēdz dalīties dažādos veidos, taču pamats ir viens: cilvēki tic kādam spēkam, ka tas padarīs dzīvi labāku un atvieglos visas rūpes. Lielākā pasaules reliģija, kura vieno savu atbalstītāju vidū gandrīz vienu trešdaļu no visiem pasaules iedzīvotājiem ir kristietība. Lai kļūtu par kristieti, cilvēks ir jāsvēta reliģiskā vietā – Baznīcā.

Kristietība ir visas ticības pamatvirziens, taču tā vēl dalās trīs lielos apakš-virzienos: pareizticīgajos, protestantisma atbalstītājos un katolicismā.

1. Katoļu galvenais baznīcas vadītājs ir pāvests. Tieši Romas katoļu baznīca ir lielākā svētvieta, kas atbalsta šo reliģiju. Tās Dieva vietnieks uz zemes šobrīd ir Amerikā dzimušais pāvests Francisks. Šīs reliģijas pamatā ir svētie raksti Bībele, un galvenie pielūgsmes objekti ir Dievs, Marija un citi, kas ir miruši savas ticības labad.

2. Pareizticīgie ir ļoti līdzīgs virziens kā katoļi, taču tie par galveno neieceļ pāvestu, bet gan bīskapu. Piemēram, Krievijas Pareizticīgo baznīcā, augstākā amatpersona ir bīskaps. Pareizticīgiem ir svēti reliģiskie Jēzus Kristus un citu Bībeles personāžu portreti, ko dēvē par ikonām.

3. Protestantisms ir ticība, kas mēģina ieviest reformas jau kopš mūka Mārtiņa Lutera laikiem. Reformas mēģināja sašķelt Romas katoļu baznīcas ticību, uzskatot to par nepareizu. Protestantisma piekritēji, sludina Jēzu Kristu un viņa sniegto mācību, taču neiestājas ne Katoļu baznīcā, ne Pareizticīgo baznīcā, jo neuzskata pāvestu vai bīskapu par augstākajiem Baznīcas mācības sludinātājiem. Pateicoties Mārtiņa Lutera uzsāktajām reformām, šāda virziena piekritējus mēdz saukt par luterāņiem.

Kristiešu ikdienas dzīve ir saistīta ar Dieva pielūgšanu, tēvreižu skaitīšanu. To var darīt jebkurā vietā, jūtot vajadzību pateikties Dievam. Baznīcās notiek dievkalpojumi, uz kuriem ir aicināti doties visi reliģijas piekritēji (tāpat arī tie, kuri paša iniciatīvā jūt vajadzību aiziet uz baznīcu). Dievkalpojumi visbiežāk notiek svētdienās, par ko arī liecina dienas nosaukums “svēta diena”. Dievkalpojuma laikā, Baznīcas vadītājs lasa Bībeles tekstus, stāstot saviem sekotājiem par Jēzus Kristus mācību. Baznīcās dzied Dieva sludināšanas dziesmas, visbiežāk kora un ērģeļu pavadījumā.

Nozīmīgākie svētki kristiešu vidū, kad tie izjūt īpaši ciešu saikni ar Dievu, ir Lieldienas, Ziemassvētki un Vasarsvētki.

Ziemassvētki ir īpaši svētki visiem kristiešiem, jo, pēc Bībeles datiem, tiek atzīmēta Jēzus Kristus piedzimšana. To svin 25. decembrī, neskaitot pareizticīgo baznīcu – viņi šos svētkus atzīmē no 6. – 8. janvārim. Svētais Ziemassvētku laiks sākas četras nedēļas pirms pašiem Ziemassvētkiem. Pēdējās četras nedēļas ir gaidīšanas laiks, pēc kurām sākas kristiešu liturģiskais gads. Šo gaidīšanu sauc par Adventes laiku, un kristieši, kā arī bieži vien citas reliģijas (un arī nereliģiozi cilvēki) atzīmē, katru nedēļas svētdienu mūžzaļā egļu vainagā iededzinot pa vienai svecei. Sveces raksturo Gaismu, kas nāks pasaulē pēc četrām nedēļām.

Lieldienas ir Kristus augšāmcelšanās laiks, ko atzīmē ar klusu un mierīgu nedēļu. Lieldienu klusā gaidīšanas nedēļa iedalās posmos: Pūpolu svētdienā (nedēļu pirms Lieldienām), Zaļā ceturtdienā, Lielā jeb Melnā piektdiena, kad Jēzus tika sists pie krusta, un Klusā sestdiena, kad Jēzus ķermenis tika guldīts kapā. Pēc šiem posmiem nāk pašas Lieldienas – “Lielā diena”, kad augšāmceļas Jēzus Kristus.

Vasarsvētki ir diena, kad Svētais Gars ir nolaidies pāri cilvēkiem, 50 dienas pēc Lieldienām. Viņš devis savu apgaismību un mācību saprasties vienam ar otru. Cilvēki Svēto Garu uzskata par Dieva dāvanu viņiem, par to, ka ir kopā ar viņu.