Ateisms

Ateisms ir bez ticības jebkuram dievam vai garīgām būtnēm. “A” nozīmē “bez”, bet “teisms” nozīmē ticība Dievam vai dieviem, tādējādi veidojot pilnu definīciju Ateismam – “Bez ticības Dievam un dieviem”. Ateisti neizskaidro visu dzīvo un visuma esamību ar Dievu un viņa spēkiem. Viņi uzskata, ka cilvēks pats var izstrādāt sev piemērotas morāles un dzīves apstākļus, bez Dieva atbalsta.

Visbiežākie iemesli, kāpēc cilvēkiem nav ticības kādiem spēkiem, un viņi ir ateisti, piemēram:

  • viņi domā, ka reliģija ir aplama
  • viņi nespēj rast pietiekamus pierādījumus, lai atbalstītu kādu reliģiju
  • viņi ir bijuši reliģiozi, bet zaudējuši ticību tai
  • viņi var iztikt bez reliģiskas kultūras
  • viņus neinteresē reliģija
  • viņiem nešķiet, ka reliģiju var apvienot ar viņu dzīvi
  • viņiem šķiet, ka reliģija nodara kaitējumu pasaulei
  • viņiem šķiet, ka, ja būtu Dievs, pasaulē nenotiktu tik daudz vardarbības un ļaunas lietas

Saskaņā ar pētījumiem, 90% no ateistiem ir par tādiem kļuvuši, iepriekš esot reliģiozi. Viņi ir sapratuši, ka reliģiskie principi nestrādā saskaņā ar to, kas notiek visapkārt.
Daudzi ateisti ir pat naidīgi noskaņoti pret kādu konkrētu organizētu reliģiju. Praktiski ateisti ievēro to pašu morālo kodu, kā reliģiozi cilvēki, bet viņi dzīvo ar apziņu, ka to, kas ir labs vai slikts nolemj viņi paši, nevis Dievs. Ateisti paši meklē atbildes uz jautājumiem, ko nozīmē būt cilvēkam. Ateistiem piemīt morāles un līdzjūtības īpašības, jo viņi mēdz iejusties citu cilvēku vietā. Viņi rūpējas par citiem tikai tāpēc, ka paši to uzskata par vajadzīgu. Protams, daži cilvēki kas pārkāpj morāles noteikumus, mēģina izmantot ateismu, lai attaisnotu savu rīcību. Tomēr vienlīdz tam pastāv arī reliģiski cilvēki, kas ar savu ticību cenšas attaisnot savu necilvēcisko rīcību.

Pastāv taisnība, ka cilvēks var būt gan ateists gan reliģisks. Praktiski visi cilvēki, kas pārvalda budisma mācību, noraida monoteiskas reliģijas piekritējus, piemēram, kristiešus un islāma ticīgos.

Pastāv divu veidu ateisti – negatīvie un pozitīvie. Negatīvie ateisti uzskata, ka ticēt dievam nav pamata, taču nav par to pārliecināti. Viņi nespēj atbildēt, kam tic vai netic. Turpretī pozitīvie ateisti ir ar stingru nostāju par to, ka dievi neeksistē. Viņi visu izskaidro ar cilvēces veidošanos evolūcijas un attīstības ceļā. 19. gadsimta vidū Čārlzs Darvins ar savu publikāciju par Sugu izcelšanos un citi zinātnieku atklājumi krietni vien sagrāva reliģisko vērtību, ka Dievs ir radījis cilvēci. Zinātnieki ir pratuši izskaidrot pasaules eksistenci un būtību, un turpina pie šīs teorijas pieturēties vēl šodien. Jau 18. un 19. gadsimtā šādas akadēmiskas pētniecības noliedza Dieva esamību kā pārdabisku būtni. Zinātnieki uzsvēra, ka Dievs ir cilvēku izgudrojums, kā garīgs instruments, kas palīdz tikt galā ar centieniem pārvarēt bailes.

Ateistu dzīves rituāli
Cilvēki bieži atzīmē galvenos dzīves posmus un svarīgākos notikumus – dzimšanu, precības, bēres. Ateistu organizācijas piedāvā savus rituālus šiem notikumiem, ko izpilda bez reliģiska satura. Šīs ceremonijas atšķiras no laicīgajām ceremonijām, piemēram, pilsoniskām kāzām. Kāzas arvien vairāk izvēlas rīkot bez Baznīcas starpniecības, jo, lai salaulātos Baznīcā, nepieciešams būt attiecīgās reliģijas piekritējam. Kāzu tradīcijas ir atkarīgas no kultūras nevis no reliģijas. Kāzas ir apliecinājums divu cilvēku starpā, dalīties ar kopīgu dzīvi tik pat ļoti, kā to dara reliģiskās kāzās. Laulībās nav vietas pārdabiskiem spēkiem un to svētībai, jo tikai cilvēki būvē savu laimi.