uzvediba-baznica

Vienalga, cik biežu tu iegriezies baznīcā, kādas reliģijas piekritējs esi, arī tad, ja neesi nevienas reliģijas piekritējs (ateists), tev ir jāzina, kā izturēties un rīkoties baznīcā. Neviens tev nejautās nekādus paskaidrojumus, kāpēc tu esi ieradies baznīcā, ja pats nestāstīsi. Katram cilvēkam vismaz reizi gadā būtu vēlams aiziet uz baznīcu, smelties spēkus. Arī tie, kas nejūtas piederīgi baznīcām un kādai ticībai, bieži vien dodas Ziemassvētkos uz gada svētītāko dievkalpojumu un aizdedzina svecīti par saviem mīļajiem. Un nopirkt viņiem dāvanas ar kredītiem бързи кредити онлайн!

Ja dodies uz kādu dievkalpojumu, kam ir noteikts sākuma laiks – nekavē to. Ierodies laicīgi, ar vismaz piecu minūšu rezervi. Nav labas manieres ierasties laikā, kad dievkalpojums jau ir sācies un mācītājs jau runā. Tā tu izrādīsi pārējiem cilvēkiem necieņu, pārtraucot viņus svarīgā dievkalpojumā. Ierodies ātrāk un klusām atrodi vietu, kur apsēsties. Sēdies pēc saviem ieskatiem. Ja vēlies palikt aizmugurē, neviens tev neliks pārsēsties pašā priekšā tikai tāpēc, lai būtu tuvāk mācītājam. Cilvēki iet uz baznīcu dažādu iemeslu dēļ, un dažreiz viņi vēlas būt tur, bet palikt nepamanāmi pašā aizmugurē.

Ejot uz baznīcu nav jāvelk nekāds īpašs izejamais tērps – galvenais ir ērts un silts apģērbs. Vasaras laikā baznīcu sienas absorbē karstumu, padarot telpas vēsas un patīkamas, bet nereti ziemas laikā akmeņu sienas padara aukstu visu baznīcu. Īpaši padomā par siltu apģērbu, jo visu dievkalpojumu pavadīsi sēdus.

Turi savas rokas klēpī vai gar sāniem. Neplāties, ja esi pamanījis kādu paziņu. Nesēdi, atspiedis elkoņus pret krēslu apmali, tas liecina par nevīžīgu izturēšanos pret baznīcu. Neapgrūtini cilvēkiem iespēju paiet tev garām, tāpēc arī kājas neizlaid kā mājas dīvāna. Turi tās cieši klāt, ja esi apsēdies pašā krēsla centrā. Jāizvairās no sēdēšanas sol galos – vai tas ir iekšmalā vai ārmalā. Tā tu bloķē cilvēkiem ieeju apsēsties krēsla vidū. Esi pieklājīgs un pats laicīgi pabīdies uz krēsla vidus daļu, lai kād bez neērtas situācijas var apsēsties.

Pievērs uzmanību, ko runā mācītājs. Ja esi iegriezies baznīcā, tad ieklausies mācītāja vēstījumu. Izrādi cieņu pret to, kas runā tavā priekšā un pārējiem, kas vēlas klausīties. Nedari papildus lietas, it īpaši nespēlē telefonā spēles vai neraksti teksta ziņas. Nefotografē un nefilmē to, kas notiek baznīcā. Iespējams, daži cilvēki nevēlas, lai viņus svešinieki iemūžina personīgajos arhīvos. Dziedi kopā ar dziesmām un izbaudi skaisto koru dziedājumu, ja tāds ir. Baznīca ir tā vieta, kur neviens nenosodīs vai neizsmies par tavām dziedāt prasmēm. Dziedi klusu pie sevis, vai dziedi tā, lai dzird arī blakussēdošie, tikai nepārkliedz visu telpu.

Paldies par bildi Credx.eu

Paldies par bildi Credx.eu

Nāc uz baznīcu sagatavojies, ka būs jāpaliek tur kādu laiku, kamēr dievkalpojums beigsies. Kārtīgi paēd vai padzeries, lai mācītāja runāšanas laikā tev nesagribas attaisīt minerālā ūdens pudeli vai iekosties kādā cepumā. Neļauj, lai tavs skaļais vēders rada uzjautrinošas skaņas, kas novērš domu arī pārējiem cilvēkiem. Nerunājot par to, ka pats vairs nespēsi koncentrēties savai domai, kāpēc esi atnācis. It īpaši, ja dodies uz baznīcu kopā ar ģimeni un bērniem, pārliecinies, ka visi esiet paēduši un padzērušies. Nav pieklājīgi baznīcas apmeklējuma laikā košļāt košļājamo gumiju.

Īpaša uzmanība ir jāpievērš bērnu uzvedībai. Neļauj viņiem spēlēties ar baznīcā izsniegtiem papīriem, apzīmēt tos, saplēst. Ja nespēj novaldīt skaļo uzvedību, atvainojies blakussēdošajiem un dodaties prom. Baznīca nebūs īstā vieta, kur skaļi audzināt savu bērnu.

islams

Islāms ir otra lielākā pasaules reliģija, kas turpina arvien pieaugt. Islāma ticīgie tik dēvēti par musulmaņiem. Reliģijas piekritēji sasniedz apmēram 1,6 miljardus piekritēju, kas ir apmēram 23% no visiem pasaules cilvēkiem. Reliģija šobrīd piedzīvo strauju pieaugumu, un tiek lēsts, ka 2050. gadā tā var sasniegt līdz pat 2,8 miljardu sekotājiem, kas būs aptuveni vienāds skaits ar kristiešiem.

Par Islāmu mēdz teikt: “Islāms neveicina vardarbību vai mieru. Islāms ir tikai reliģija. Atkarībā no tā, ko tu pasniedz, tāda arī būs tava reliģija. Ja esi vardarbīgs cilvēks, tad vardarbīga arī būs tava reliģija, kurai tici, un vienalga, vai tas ir islāms, kristietība, budisms vai hinduisms.” bieži tiek diskutēts par Islāma reliģiju, un radikāli tiek uzsvērtas tādas tēmas kā terorisms, slepkavības, masu slepkavības un genocīds. Tas nav tālu no patiesības, ka šobrīd šī ir tuvākā iezīme, ar ko visai pasaulei asociējas musulmaņi, taču jāpiebilst, ka tikai nelielu daļu no visa lielā sekotāju skaita varētu pievienot šiem apgalvojumiem.

Vārds “Islāms” arābu valodā nozīmē “Pakļaušanās Dieva gribai”. Šis vārds ir cēlies no tās pašas saknes vārda “Salam”, kas tulkojumā nozīmē “miers”. Islāma reliģija māca, ka, lai panāku patiesu sirds mieru, ir jāpakļaujas Dievam un viņa dievišķajiem likumiem. Dievs ir Visvarenais, kas atklāja cilvēci un nekas cienīgāks un vairāk pielūdzams par Viņu nav. Vārds “Musulmanis” nozīmē “pakļautais Dieva gribai” neatkarīgi no viņa rases, tautības un etniskās izcelsmes. Būt musulmanim nozīmē apzināties pakļautību un aktīvi paklausīt Dievam, dzīvot saskaņā ar Viņa ziņu. Islāms pārņem daudzas pasaules valstis, kas lieliski atspoguļo to, ka par musulmani var kļūt jebkādas rases un etniskās grupas cilvēks. Īpaši strauji Islāms izplatās Anglijā, Amerikā, Bosnijā, Nigērijā, Indonēzijā un Marokā. Daži cilvēki kļūdaini uzskata, ka Islāms ir tikai arābu reliģija, taču tas ir tālu no patiesības. Jāatzīmē, ka 80% no musulmaņiem nav arābi. Indonēzijā vien ir vairāk musulmaņi nekā visā Arābijā kopā.

Islāmu nevarētu dēvēt par jaunu reliģiju, jo “pakļaušanās Dieva gribai” vienmēr ir bijis pats svarīgākais daudzu reliģiju pamatā. Šī iemesla dēļ Islāma taisnība ir tas pats mūžīgais vēstījums, kas gājis cauri gadsimtiem par Dievu un viņa praviešiem un sūtņiem. Muhameds ir pravietis, kas aizsāka Islāma reliģijas mācību, kas nebūt tik ļoti neatšķiras no visām. Tas ir mūžīgs vēstījums visai cilvēcei.

Musulmaņu svētie raksti ir Korāns, kurā apkopotas visas Dieva atklāsmes, kuras ir sludinājis pravietis Muhameds. No arābu valodas tulkots, Korāns nozīmē ”deklamēšana”. Atšķirībā no citiem sakrāliem rakstiem, Korāns ir saglabājies visos gadsimtos vārds vārdā, kā tas pirmo reizi tika uzrakstīts pēc Muhameda nāves. Tā vērtība ir nemainīgi saglabājusies gan vārdos, gan darbībās. Korāns ir dzīvs brīnums, kas mūžīgi saglabājies arābu valodā. Korāna raksti attiecināmi visai cilvēcei un nav domāts kādai “izredzētai tautai”. Tas palīdz cilvēkiem, kuriem dzīvē ir iestājies tukšums, šaubas un garīgais izmisums, piedāvājot risinājumu. Tas māca, ka Dieva apziņa ir jāveicina visās cilvēku lietās, ietver dzīves aspektus un ētiku.

Islāms māca, ka ticība un rīcība iet roku rokā. Dievs ir devis cilvēkiem brīvo gribu, lai arī cilvēki ir vāji un bieži krīt grēkā. Raksturs ir arī Dieva radīts. Islāms māca, ka patiesu laimi var iegūt, dzīvojot pilnvērtīgu dzīvi. Ticīgajiem ir jābūt apmierinātiem, par to, ko dievs ir devis.

hinduisms

Hinduisms ir reliģija, kas vislielākā vairākumā pastāv Indijā un Nepālā. Indijā 80% iedzīvotāji ir hinduisti. Kopumā tai visā pasaulē ir ap 950 miljoniem piekritēju, kas šo reliģiju ierindo trešajā lielākajā reliģijā aiz kristietības un islāma ticīgajiem.

Reliģijas nosaukums ir aizgūts no persiešu vārda Hindu, kas nozīmē “upe”. Reliģiju mēdz dēvēt arī par Sanātana Dharma (“Mūžīgā reliģija”) un Vaidika Dharma (“Vēdu reliģija”). Zinātnieki apraksta hinduismu kā reliģiju ar četru tūkstošu senu vēsturi, padarot to par vecāko piedzīvojošo pasaules reliģiju. Paši hinduisti tā arī uzskata, ka viņu reliģija ir mūžīga.

Hinduisms atšķiras no kristietības un citām monoteiskām reliģijām ar to, ka:

  • Tai nav viens dibinātājs
  • Tai nav noteikts dibināšanas datums
  • Tai nav īpaša teoloģiska sistēma
  • Tai nav viens Dievs
  • Tai nav viens svētais raksts
  • Tai nav vienota morāles sistēma
  • Tai nav centrālā reliģiskā iestāde
  • Tai nav pravietis

Hindu uzskati un prakse

  • Hinduisms rietumos plaši tiek uzskatīts kā politeiska reliģija – tā tic dieviem un dievietēm.
  • Dažos apgabalos Hinduisms ir kā monoteiska reliģija, kas atzīst tikai vienu augstāko Dievu Brahmanu. Viņš tiek pielīdzināts Visumam.
  • Citviet Hinduisms uzskatāms kā trīsvienīgs skats, kur Brahmans vienlaikus tiek vizualizēts kā triāde – viens Dievs un trīs personas:
    • Brahma ir visa radītājs, jaunās realitātes veidotājs
    • Vishnu (Krišna) ir visa jaunā glabātājs un uzturētājs
    • Shiva ir postītājs, kas brīžiem parādās kā līdzjūtīgs, erotisks un destruktīvs tēls.
  • Agrākajos Hindu svētajos rakstos reliģija ir minēta kā monoteiska – viņi atzīst gan sieviešu un vīriešu dievības, taču pastāv viens augstākais Dievs.

Neskatoties uz visu, atsevišķos lauku ciematos hinduisti pielūdz pašu ciematu dievietes un tradicionālus dievus, kas pārvalda auglību, slimības. Ciematos paši iedzīvotāji vada rituālus un kopīgas lūgšanas.

Hinduisti tic dvēseles pārdzimšanai citā ķermeni, radot nepārtrauktu dzīves, nāves un atdzimšanas ciklu. Šādu mūžīgo atdzimšanu sauc par Samsara. Hindi tic karmai, kas ir uzkrāto labo un slikto darbu summa no iepriekšējās dzīves. Karma nosaka, kāda būs tava dzīve pēc atdzimšanas jaunā ķermenī. Ar labiem darbiem un ziedošanos var atdzimt augstākā līmenī. Ja iepriekšējā dzīvē tiek darīti slikti darbi, tad atdzimstot dvēsele var iemiesoties zemākā līmenī, kādā no dzīvnieku klasēm. Nevienlīdzība bagātību sadalē, prestižs, veselība, invaliditāte, ciešanas – tas viss tiek uzskatīts par savas iepriekšējās dzīves sekām gan šajā, gan pat nākošajā dzīvē.

Par hinduistiem saka tā – tie svin svētkus katru dienu, taču ar to vien ir par maz. Zinātnieki uzskata, ka šai reliģijai uzskaitīti vairāk nekā tūkstoši dažādu festivālu un svētku. Tāpat kā lielākai daļai seno reliģiju, daudzi Hindu svētki ir saistībā ar dabas pārmaiņas cikliem. Tie iezīmē gadalaiku maiņu, svinēti ražas novākšanas un auglības veicināšanas svētki. Citi svētki ir veltīti konkrētām dievībām, piemēram, godinot Šivu vai Ganešu. Pamatā hindu festivāli ir paredzēti, lai attīrītos, novērstu ļaunprātīgas ietekmes, atjauno sabiedrības uzskatus, stimulē vai atdzīvina būtiskus dabas spēkus. Festivāli ietver plašus rituālus, ieskaitot dievkalpojumus, lūgšanas, gājienus, burvju aktus, mūziku, dejas, ēšanu, dzeršanu, ziedošanu nabadzīgiem cilvēkiem.

Lielākie Hinduisma festivāli ir:

  • Holi (Holaka, Phagwa) ik ikgadējs festivāls, ko svin dienu pēc pilnmēness agrā marta sākumā. Tie piemin pavasara sākšanos un atzīmē dažādus notikumus Hindu mitoloģijā.
  • Diwali (no sanskrita valodas tulkojumā “gaismas rinda”) ir gaismas festivāls, kad piecas dienas tiek izgaismotas visas ielas, mājas un apkārtne. Daudziem hinduistiem pēc Vikram kalendāra šie svētki ir arī Vecgada vakars.
  • Mahashivaratri (Shiva Ratri) ir Lielais Šivas festivāls, kas katru gadu tiek svinēts 10. martā. Šī diena ir tradīciju pilns festivāls, kas norisinās ar rīta peldi svētajā upē, rituāla piena un medus pelde Šivas templī un godināšanas ceremonijas, kas ilgst visu dienu un nakti.

budisms

“Netici tikai tāpēc, ka esi to dzirdējis

Netici visam, ko runā un baumo

Netici visam, kas ierakstīts reliģiskās grāmatās

Netici visam, ko saka tavi skolotāji un vecākie

Netici tradīcijām tikai tāpēc, ka tās sludina daudzas paaudzes

Apsver un analizē visu no sava skata punkta, atrodi to, kas veicina labo un ļauno, pieņem to un sadzīvo.”

Budisms ir ceturtā lielākā pasaules reliģija (aiz kristietības, islāma un hinduisma), kurai ir aptuveni 376 sekotāji. Tā ir dibināta Indijas ziemeļos apmēram 563 – 460 gadā pirms mūsu ēras un izplatījusies līdz Tālajiem Austrumiem, nostiprinot ievērojamas saknes Ziemeļamerikā. Tās dibinātājs bijis Buda. Buda balstīja savu mācību uz ciešanām. Eksistence ir sāpīga un dzīves galā tāpat var būt neapmierinātības sajūta. Galvenie nosacījumi, kas padara personu par indivīdu, ir neapmierinātība un ciešanas. Individualitāte nozīmē ierobežojumus, ierobežojumi rada vēlmi, vēlme rada ciešanas, jo vēlmes vienmēr ir pārejošas un mainīgas. Lai sasniegtu dzīves augstāko mērķi nirvānu, cilvēkam jāiznīdē pasaulīgās alkas un tieksmes.

Budisma piekritēji tic karmai, dharmai un reinkarnācijai. Atšķirībā no lielākajām reliģijām, piemēram, kristietība, budisms sevī neietver pielūgšanu un viena Dieva atzīšanu. Tas arī nemāca cilvēka dvēseles esamību.

  • Karma – cilvēka iepriekšējās dzīves atspoguļojums nākamajā dzīvē. Karma sevī summē labos un sliktos darbus, kas nosaka kādā veidolā nākošā dzīvē atdzims mirušā dvēsele (Bagāts, nabags, vesels, invalīds, pat dzīvnieka formā).
  • Dharma – ietver sevī divas pārliecības: Budas mācība (ceļš uz apgaismību) un Visuma principi.
  • Reinkarnācija – atdzimšana pēc nāves, iemiesojoties jaunā ķermenī, kas var būt cilvēka, dzīvnieka vai pārdabiskas būtnes.

Daudziem reliģijas piekritējiem Budisms ir kas vairāk kā vienkārši ticība kam augstākam, tas ir vairāk kā dzīves veids. Tā ir filozofija, kas ļauj dzīvot morālu dzīvi, būt uzmanīgam un apzināties savas domas un darbības, attīstīt gudrību un izpratni. Budisms izskaidro dzīves mērķi, acīmredzamo un nevienlīdzību visā pasaulē, tas ir dzīves veids, kas ved uz patiesu laimi. Budisma mācību var saprast ikviens. Tā ir kā sava veida problēmu risinājuma atslēga, kas jāmeklē sevī. Katrs cilvēks uzņemas atbildību par savu rīcību. Kāds viņš būs šajā dzīvē, atspoguļosies nākošajā.

Lai gan sākotnēji Budisms ir cēlies no Indijas, šobrīd šajā valstīt šī reliģija ir praktiski izmirusi. Budisma vietu Indijā ir ieņēmis Hinduisms, kam ir sekotāji ap 80% no visas valsts iedzīvotājiem. Savas jaunās saknes ir dibinātas Šrilankā, no turienes paplašinājies visā Āzijā, attīstoties vairākos veidos:

1. Teravādas budisms (tiek saukts arī par Dienvidu budismu) ir dominējošā reliģija Dienvidaustrumu Āzijā kopš 13. gadsimta, ar savām izveidotajām monarhijām Taizemē, Birmā, Kambodžā un Laosā.
2. Mahājanas budisms lielākoties ir Ķīnā, Japānā, Korejā, Tibetā un Mongolijā.
3. Vadžrajānas budisms (pazīstams arī kā Ezotēriskais budisms, Mantrajānas budisms, Tantriskais budisms) tiek uzskatīts kā Mahājanas budisma daļa

Budisms ir reliģija, ko mēs varētu pielīdzināt kā nākotnes kosmisko reliģiju: tā ir varenāka par personīgo Dievu, izvairās no dogmām un teoloģijas, aptver dabu un garīgo matēriju.

Šobrīd populārākais Budisma simbols ir Budas skulptūra. Pirmsākumos statujas netika izmantotas, tā vietā budisti mākslinieciski attēloja Budu, Lotosa ziedu, Bodhi koku un Budas pēdas. Budismā svarīga ir krāsu nozīme, jo īpaši baltai, dzeltenai, sarkanai, zilai un zaļai krāsai. Lielu vērību budisti pievērš meditācijai, kuras laikā kontrolē savu ķermeni un elpošanu.

ateisms

Ateisms ir bez ticības jebkuram dievam vai garīgām būtnēm. “A” nozīmē “bez”, bet “teisms” nozīmē ticība Dievam vai dieviem, tādējādi veidojot pilnu definīciju Ateismam – “Bez ticības Dievam un dieviem”. Ateisti neizskaidro visu dzīvo un visuma esamību ar Dievu un viņa spēkiem. Viņi uzskata, ka cilvēks pats var izstrādāt sev piemērotas morāles un dzīves apstākļus, bez Dieva atbalsta.

Visbiežākie iemesli, kāpēc cilvēkiem nav ticības kādiem spēkiem, un viņi ir ateisti, piemēram:

  • viņi domā, ka reliģija ir aplama
  • viņi nespēj rast pietiekamus pierādījumus, lai atbalstītu kādu reliģiju
  • viņi ir bijuši reliģiozi, bet zaudējuši ticību tai
  • viņi var iztikt bez reliģiskas kultūras
  • viņus neinteresē reliģija
  • viņiem nešķiet, ka reliģiju var apvienot ar viņu dzīvi
  • viņiem šķiet, ka reliģija nodara kaitējumu pasaulei
  • viņiem šķiet, ka, ja būtu Dievs, pasaulē nenotiktu tik daudz vardarbības un ļaunas lietas

Saskaņā ar pētījumiem, 90% no ateistiem ir par tādiem kļuvuši, iepriekš esot reliģiozi. Viņi ir sapratuši, ka reliģiskie principi nestrādā saskaņā ar to, kas notiek visapkārt.
Daudzi ateisti ir pat naidīgi noskaņoti pret kādu konkrētu organizētu reliģiju. Praktiski ateisti ievēro to pašu morālo kodu, kā reliģiozi cilvēki, bet viņi dzīvo ar apziņu, ka to, kas ir labs vai slikts nolemj viņi paši, nevis Dievs. Ateisti paši meklē atbildes uz jautājumiem, ko nozīmē būt cilvēkam. Ateistiem piemīt morāles un līdzjūtības īpašības, jo viņi mēdz iejusties citu cilvēku vietā. Viņi rūpējas par citiem tikai tāpēc, ka paši to uzskata par vajadzīgu. Protams, daži cilvēki kas pārkāpj morāles noteikumus, mēģina izmantot ateismu, lai attaisnotu savu rīcību. Tomēr vienlīdz tam pastāv arī reliģiski cilvēki, kas ar savu ticību cenšas attaisnot savu necilvēcisko rīcību.

Pastāv taisnība, ka cilvēks var būt gan ateists gan reliģisks. Praktiski visi cilvēki, kas pārvalda budisma mācību, noraida monoteiskas reliģijas piekritējus, piemēram, kristiešus un islāma ticīgos.

Pastāv divu veidu ateisti – negatīvie un pozitīvie. Negatīvie ateisti uzskata, ka ticēt dievam nav pamata, taču nav par to pārliecināti. Viņi nespēj atbildēt, kam tic vai netic. Turpretī pozitīvie ateisti ir ar stingru nostāju par to, ka dievi neeksistē. Viņi visu izskaidro ar cilvēces veidošanos evolūcijas un attīstības ceļā. 19. gadsimta vidū Čārlzs Darvins ar savu publikāciju par Sugu izcelšanos un citi zinātnieku atklājumi krietni vien sagrāva reliģisko vērtību, ka Dievs ir radījis cilvēci. Zinātnieki ir pratuši izskaidrot pasaules eksistenci un būtību, un turpina pie šīs teorijas pieturēties vēl šodien. Jau 18. un 19. gadsimtā šādas akadēmiskas pētniecības noliedza Dieva esamību kā pārdabisku būtni. Zinātnieki uzsvēra, ka Dievs ir cilvēku izgudrojums, kā garīgs instruments, kas palīdz tikt galā ar centieniem pārvarēt bailes.

Ateistu dzīves rituāli
Cilvēki bieži atzīmē galvenos dzīves posmus un svarīgākos notikumus – dzimšanu, precības, bēres. Ateistu organizācijas piedāvā savus rituālus šiem notikumiem, ko izpilda bez reliģiska satura. Šīs ceremonijas atšķiras no laicīgajām ceremonijām, piemēram, pilsoniskām kāzām. Kāzas arvien vairāk izvēlas rīkot bez Baznīcas starpniecības, jo, lai salaulātos Baznīcā, nepieciešams būt attiecīgās reliģijas piekritējam. Kāzu tradīcijas ir atkarīgas no kultūras nevis no reliģijas. Kāzas ir apliecinājums divu cilvēku starpā, dalīties ar kopīgu dzīvi tik pat ļoti, kā to dara reliģiskās kāzās. Laulībās nav vietas pārdabiskiem spēkiem un to svētībai, jo tikai cilvēki būvē savu laimi.

ziemassvetki-kristietiba

Ziemassvētki ir gada gaidītākie svētki, tie raksturo mieru, saticību un mīlestību. Šie svētki tiek svinēti gan reliģiskā nozīmē, gan arī nereliģisku ticību vadīti. Arī reliģijas dalās, kāda ir lielākā Ziemassvētku nozīme viņu ticībā. Visizplatītākā pasaules reliģija ir kristietība, un šīs reliģijas piekritēji svin šo dienu ar īpašu mīlestību – mīlestību pret Jēzu Kristu, kurš piedzima šajā dienā.

Nav viena konkrēta datuma, kad ir dzimis Jēzus Kristus, tāpēc datumi mēdz atšķirties dažādās reliģijās. Vēstures laikā dienas, kad dzimis Jēzus Kristus, ir mainīgas. Ēģiptē 3. gadsimtā šī svētā diena bija 25. marts, Austrumu baznīca uzsvēra 28. martu, savukārt pirmie astronomi 6. gadsimtā, kas komētas nokrišanu Zemes tuvumā piesaistīja Betlēmes zvaigznei, lika atzīmēt 17. jūniju kā Kristus dzimšanu. Šobrīd kristiešiem, kā arī cilvēkiem, kas nav pievērsušies kādai konkrētai reliģijai, pieņemts Ziemassvētkus svinēt 25. un 26. decembrī. Pareizticīgie (kas arī ir kristieši) šos svētkus atzīmē janvāra pirmajā nedēļā, pēc svētā Jūlija kalendāra, 6. – 8. janvārī. Pirmie kristieši, kas sāka atzīmēt šos svētkus bija Romas katoļi. 274.gadā Romas imperators ieviesa svētku datumu tieši 25. decembrī, ko atzīmēja visa valsts. Sākotnēji tas gan bija par godu neuzvaramajam Saules dievam, taču vēlāk tika pārdēvēta kā Kristus dzimšanas diena. Šobrīd ļoti cieši ir savienojusies gan reliģijas piekritēju, gan pagānu Ziemassvētku svinēšana. Reliģiskie cilvēki vēl joprojām svin to par godu Dievam, taču pagāni mēdz pielūgt Zemes dievus un vadīties pēc senču parašām, jo, patiesībā, svētku eglītes nešana un pušķošana ir sena senču tradīcija, kas godina aizsaulē aizgājušos.

Ziemassvētku eglīte, pirmo reizi tika pušķota Latvijā, un ļoti strauji paraša aizgāja tieši Eiropas valstīs. Koku dekorēšana ir viens no pagānu rituālu galvenajiem elementiem. Kristieši šo parašu ir pārņēmuši tieši no pagānu rituāliem, arī savos godināšanas svētkos izrotājot egli, kas simbolizē mūžīgu dzīvību. Eglītē tiek iekarināti eņģeļu dekori, zvaigznes un sveces, kas rada mieru un ticību. Jebkura sveces liesma, kas tiek iededzināta Ziemassvētku laikā ir kā svētība Jēzum Kristum.

Nedēļa pirms Ziemassvētku vakara, tiek dēvēta par Adventes laiku. Tas ir kluss gaidīšanas laiks, kurā katru svētdienu vainagā katrā mājā tiek aizdegta svecīte. Adventes ir laiks, kad cilvēki logos iededz pēc iespējas vairāk gaismu – ar svecīšu vai spuldzīšu palīdzību. Reliģiski cilvēki to saista ar Bībeles rakstiem – pavadot visas klusās nedēļas gaismas ieskautiem, tie gaida lielo Gaismas dzimšanu. Četras svecītes tiek iestiprinātas Adventes vainagā, kas ir veidots no egļu zariem. Zaļās skujas un vainaga apaļā forma ir kā mūžības simbols. Kristieši uzskata, ka svecēm, kas ir ievietotas vainagā ir jābūt tieši violetā krāsā, jo tā raksturo cerības un ciešanas. Gaidot Ziemassvētku vakaru, katru svētdienu Baznīcās notiek īpaši tematiski dievkalpojumi.

Pašās Ziemassvētku dienās, Pirmajos un Otrajos Ziemassvētkos, reliģijas piekritēji dodas uz baznīcu, lai svinīgi noklausītos svētvakara dievkalpojumu. Baznīcas tiek īpaši dekorētas šiem svētkiem – viss tiek saistīts ar balto šķīstības krāsu. Īpaši tiek izceltas svētbildes ar Jēzus Kristus dzimšanas vietas attēlojumiem, Betlēmes kūtiņas ainām. Dievkalpojuma laikā tiek dziedātas dziesmas, kā “Klusa nakts, Svēta nakts”, “Jūs, bērniņi, nāciet” un citas, muzikālā ērģeļu pavadījumā. Dievkalpojuma beigās svinīgi tiek iededzinātas baltas svecītes, esot lielā un svētā brīža gaidīšanā. Šīs dienas ir, viennozīmīgi, visplašāk apmeklētākās dievkalpojumu dienas baznīcās.

kristietiba

Reliģija mēdz dalīties dažādos veidos, taču pamats ir viens: cilvēki tic kādam spēkam, ka tas padarīs dzīvi labāku un atvieglos visas rūpes. Lielākā pasaules reliģija, kura vieno savu atbalstītāju vidū gandrīz vienu trešdaļu no visiem pasaules iedzīvotājiem ir kristietība. Lai kļūtu par kristieti, cilvēks ir jāsvēta reliģiskā vietā – Baznīcā.

Kristietība ir visas ticības pamatvirziens, taču tā vēl dalās trīs lielos apakš-virzienos: pareizticīgajos, protestantisma atbalstītājos un katolicismā.

1. Katoļu galvenais baznīcas vadītājs ir pāvests. Tieši Romas katoļu baznīca ir lielākā svētvieta, kas atbalsta šo reliģiju. Tās Dieva vietnieks uz zemes šobrīd ir Amerikā dzimušais pāvests Francisks. Šīs reliģijas pamatā ir svētie raksti Bībele, un galvenie pielūgsmes objekti ir Dievs, Marija un citi, kas ir miruši savas ticības labad.

2. Pareizticīgie ir ļoti līdzīgs virziens kā katoļi, taču tie par galveno neieceļ pāvestu, bet gan bīskapu. Piemēram, Krievijas Pareizticīgo baznīcā, augstākā amatpersona ir bīskaps. Pareizticīgiem ir svēti reliģiskie Jēzus Kristus un citu Bībeles personāžu portreti, ko dēvē par ikonām.

3. Protestantisms ir ticība, kas mēģina ieviest reformas jau kopš mūka Mārtiņa Lutera laikiem. Reformas mēģināja sašķelt Romas katoļu baznīcas ticību, uzskatot to par nepareizu. Protestantisma piekritēji, sludina Jēzu Kristu un viņa sniegto mācību, taču neiestājas ne Katoļu baznīcā, ne Pareizticīgo baznīcā, jo neuzskata pāvestu vai bīskapu par augstākajiem Baznīcas mācības sludinātājiem. Pateicoties Mārtiņa Lutera uzsāktajām reformām, šāda virziena piekritējus mēdz saukt par luterāņiem.

Kristiešu ikdienas dzīve ir saistīta ar Dieva pielūgšanu, tēvreižu skaitīšanu. To var darīt jebkurā vietā, jūtot vajadzību pateikties Dievam. Baznīcās notiek dievkalpojumi, uz kuriem ir aicināti doties visi reliģijas piekritēji (tāpat arī tie, kuri paša iniciatīvā jūt vajadzību aiziet uz baznīcu). Dievkalpojumi visbiežāk notiek svētdienās, par ko arī liecina dienas nosaukums “svēta diena”. Dievkalpojuma laikā, Baznīcas vadītājs lasa Bībeles tekstus, stāstot saviem sekotājiem par Jēzus Kristus mācību. Baznīcās dzied Dieva sludināšanas dziesmas, visbiežāk kora un ērģeļu pavadījumā.

Nozīmīgākie svētki kristiešu vidū, kad tie izjūt īpaši ciešu saikni ar Dievu, ir Lieldienas, Ziemassvētki un Vasarsvētki.

Ziemassvētki ir īpaši svētki visiem kristiešiem, jo, pēc Bībeles datiem, tiek atzīmēta Jēzus Kristus piedzimšana. To svin 25. decembrī, neskaitot pareizticīgo baznīcu – viņi šos svētkus atzīmē no 6. – 8. janvārim. Svētais Ziemassvētku laiks sākas četras nedēļas pirms pašiem Ziemassvētkiem. Pēdējās četras nedēļas ir gaidīšanas laiks, pēc kurām sākas kristiešu liturģiskais gads. Šo gaidīšanu sauc par Adventes laiku, un kristieši, kā arī bieži vien citas reliģijas (un arī nereliģiozi cilvēki) atzīmē, katru nedēļas svētdienu mūžzaļā egļu vainagā iededzinot pa vienai svecei. Sveces raksturo Gaismu, kas nāks pasaulē pēc četrām nedēļām.

Lieldienas ir Kristus augšāmcelšanās laiks, ko atzīmē ar klusu un mierīgu nedēļu. Lieldienu klusā gaidīšanas nedēļa iedalās posmos: Pūpolu svētdienā (nedēļu pirms Lieldienām), Zaļā ceturtdienā, Lielā jeb Melnā piektdiena, kad Jēzus tika sists pie krusta, un Klusā sestdiena, kad Jēzus ķermenis tika guldīts kapā. Pēc šiem posmiem nāk pašas Lieldienas – “Lielā diena”, kad augšāmceļas Jēzus Kristus.

Vasarsvētki ir diena, kad Svētais Gars ir nolaidies pāri cilvēkiem, 50 dienas pēc Lieldienām. Viņš devis savu apgaismību un mācību saprasties vienam ar otru. Cilvēki Svēto Garu uzskata par Dieva dāvanu viņiem, par to, ka ir kopā ar viņu.

religijas

Ticība kādai konkrētai reliģijai nav spiesta lieta, visbiežāk sajūta, ka esi kādas konkrētas reliģijas piekritējs, rodas tevī pašā. Tāpat nav noteiktas galvenās pasaules reliģijas, kurām cilvēkiem ir jātic. Tāpēc mūsdienās ir parādījušās daudz jaunas reliģiskas kustības, kuras nepieder vispārīgi līdz šim zināmajos virzienos. Tās ir pavisam jaunas mācības, jauni mērķi un iemesli, taču pats galvenais, kas vieno kopā jaunas reliģijas pārstāvjus paliek viens un tas pats – tā ir ticība kaut kam. Jaunākās reliģijas nereti mēdz pieiet pavisam citādākā ticības ceļā, piemēram, dziedināšana, meditācija, modernas zinātnes, taču dažas vēl joprojām atgriežas pie pagāniskām tradīcijām.

Jehovas liecinieki

Šīs jaunās reliģijas piekritēji tic Dieva esamībai un mācībai. Viņi tic, ka Dieva mācība ir vienīgā, uz ko var paļauties, cieši noraidot, piemēram, asiņu pārliešanu. Viņi neatbalsta valsts godināšanas dienas, karoga pacelšanu sērās un svētkos, himnas dziedāšanu valstij svarīgās dienās. Tāpat viņi nepiedalās valsts veidošanā, atturoties no vēlēšanām. Viss pasaulīgais Jehovas lieciniekiem šķiet bezvērtīgs, galvenais ir Dieva Dēls un Tēvs. Taču, viņi nesvin arī nedz Ziemassvētkus, ko citas reliģijas uzskata par Jēzus Kristus dzimšanu un Lieldienas, kas ir Jēzus Kristus augšāmcelšanās diena. Vienīgais, kam tic Jehovas liecinieki, ir nokļūšanai debesīs pie Jēzus Kristus. Katru nedēļu Jehovas liecinieki tiekas kopīgās telpās, lai studētu Bībeli un nodotos tās sludināšanai citiem cilvēkiem. Tiek izdalīti sludinātāji – pionieri, kas uz ielas uzrunā cilvēkus, pievēršot tos domām par Jēzu Kristu un viņu ticību, tāpat izdala brošūras, ko paši pagatavojuši.

Pēdējo dienu svētie

Šīs reliģijas piekritēji ir dziedniecības un cilvēka svētīšanas spēju piekritēji, piešķirot Svētā Gara svētītas dāvanas, uzliekot savu roku lūdzējam. Svētā Gara dāvanām ir liela nozīme reliģijas piekritēju vidū, it sevišķi tiem, kas stājas laulībā, jo, saņemot dāvanu no Svētā Gara, tā ilgst arī pēc aiziešanas viņsaulē. Šī ir samērā jauna mācība, kas dibināta 1830. gadā, Amerikā. Viņu ticības pamatā ir ne tikai Bībeles svētie raksti bet arī “Mormona grāmata”, “Mācība un derības” un “Dārgā pērle” teksti. Mormona grāmatas rakstu pamatā ir pestīšanas mācība, un, ka visi cilvēki pirms piedzimšanas ir dzīvojuši pie Dieva, tāpēc, tiem piedzimstot, tiek kristīti jaunai dzīvei, iegremdējot svētā ūdenī.

Dievturi jeb Neopaganisma piekritēji

Laikā, kad 19. gadsimtā cieši sāka pētīt senču parašas un ticību svētajiem dieviem, aizsākās nacionālā kustība ko dēvē par Neopagānismu. Šāda reliģija ir izplatīta Latvijas robežās, jo atbalsta latviešu mitoloģijas un folkloras liecības. Tās galvenie pielūgsmes objekti ir Dievs (radītājs un visa sākums), Māra (visu materiālo lietu sākums) un Laima ( likteņa lēmēja un pasaules kārtības regulētāja). Šādas reliģijas idejiskums atspoguļojas latvju dainās. Ir mēģinājumi šo reliģiju izskaust, pat represējot tās piekritējus, tači ciešākie atbalstītāji atkal saveda kopā visus ticīgos.

Svami Satja Sai Baba

Šī jaunā reliģija ir izcēlusies 20.gadsimta vidū, par pamatu ņemot hinduisma ticību. Vispopulārākā tā ir Indijā, taču tas sekotāji apvienojas arī Amerikā un Eiropā. Ticības aizsācējs ir Satja Sai Baba, ko piekritēji uzskata par Dieva iemiesojumu un brīnumdari, taču noliedzēji – par krāpnieku un šarlatānu. Viņa dzimšanas dienā ir piepildījies kāds sens pareģojums, par indiešu svētā augšāmcelšanos. Mācības galvenie elementi ir patiesība, pareiza rīcība, miers visapkārt, un vardarbības izskaušana. Cilvēka dzīves galvenā jēga ir dzīvot vienotībā ar dzīvām radībām sev apkārt un uztvert Dievu kā reālu.